Mūzika

Wow, tas ir jautājums, par kuru man ir jautāts simtiem reižu. Īsa atbilde ir tāda, ka labākā iesācēju ģitāra ir ģitāra, ko jūs atradīsiet jautri un viegli spēlēt.

Kas ir labākais iesācēja ģitāra JUMS? Nu, kas atšķiras no cilvēka uz cilvēku ķermeņa formas un izmēra, augstuma, pirkstu biezuma, rokas izmēra, pozas, mūzikas gaumes un fiziskās vides un mājas / prakses telpas dēļ.

Viena cilvēka „ideālā ģitāra” ir citas personas murgs.

Ja ir viens punkts, ko es gribu, lai jūs ņemtu no šīs rokasgrāmatas, tas ir šāds: Viens izmērs NAV piemērots visiem.

Nokļūšana lieliskajā startā
Tas ir fakts: daudz cilvēku cenšas iemācīties ģitāru, un ne visi gūst panākumus.

  • Dažas lietas ietekmēs jūsu izredzes gūt panākumus vairāk nekā ģitāra, ko mācīsiet. Ļoti svarīga ir laba iesācēja ģitāra.
  • Ģitāras lieluma, formas, skaņas un atskaņojamības ziņā ir ļoti atšķirīgas. Dažas ģitāras ir grūti spēlēt. Dažas ģitāras ir viegli spēlēt.
  • Ja esat pilnīgs iesācējs, labāk pārliecinieties, ka jūs uzzināsiet par ģitāru, kuru ir viegli spēlēt!

Pirmkārt, ir svarīgi saprast, ka pastāv dažādi ģitāras veidi.
Kopumā tie iedalās divās nometnēs: akustiskā vai elektriskā.

Bet ir dažāda veida akustiskie un dažāda veida elektriskie.
Vispirms apskatīsim akustiskās ģitāras. Kopumā ir divu veidu akustiskās ģitāras.

Klasiskās un flamenko ģitāras, kas izmanto neilona stīgas. (Labajā pusē esošā ģitāra ir klasiskā ģitāra.)
Tērauda stīgas ģitāras ir biežākas un plaši lietotas rock, blues, pop un country mūzikā. (Skatiet ģitāru pa kreisi, zemāk.)

Kā ātri pateikt, ja ģitāra ir neilona vai tērauda stīgas. Sajūti tos. Tērauda auklas jūtas metāla. Nylon stīgas jūtas vairāk kā plastmasas un ir siltākas. Paskaties uz tiltu. Tērauda auklas parasti piestiprina ar tapām. Nilona virknes ir sasietas ar cilpu. Tērauda stīgas ir daudz vairāk saspringtas, tāpēc tās ir piesaistītas.

Kāda ir atšķirība starp “elektroakustiskajām” un “daļēji akustiskajām” ģitārām?
Elektroakustiskā ir akustiskā ģitāra, kuru var pieslēgt pastiprinātājam, ja jums ir nepieciešams vairāk skaļuma vai vēlaties izmantot kādu efektu. Tas izskatās tāpat kā tērauda stīgu akustiskā ģitāra, bet tai ir domkrats, piemēram:

Daļēji akustiska ģitāra (AKA “dobais korpuss”) ir elektriskās ģitāras veids, kam ir gan skaņas kaste, gan viens vai vairāki elektriskie pikseļi. Nākamajā sadaļā redzēsiet piemēru.

Elektriskās ģitāras
Elektriskā ģitāra. Pat pēc 25 gadu spēlēšanas šie divi vārdi padara manu sirdi izlaistu ritmu! Ja akustiskās ģitāras ir “standarta ģitāras”, nekā elektriskās ģitāras ir “GT Turbo Ultimate Edition”. Elektriskajām ģitārām jābūt savienotām ar ģitāras pastiprinātāju. Jūs noteikti varat spēlēt tos bez savienojuma ar pastiprinātāju, bet tie būs ļoti klusi.

(Turklāt, ja jums ir elektriskās ģitāras īpašnieks, ja jūs nepiedāvājat ar pastiprinātāju?)

Kopumā ir 3 dažāda veida elektriskās ģitāras
1) “Standarta” elektriskās ģitāras
Iespējams, tas ir elektriskās ģitāras veids, kas jums ir prātā.
2) Pusakustiskās ģitāras (AKA “dobās korpusa” elektriskās ģitāras)
Šī ir elektriskā ģitāra, kurai ir gan skaņas kaste, gan viens vai vairāki elektriskie pacēlāji. Tas ir mazliet hibrīds.
3) Basu ģitāras
Ģitārām parasti ir 6 virknes, bet basģitārisms ir ļoti atšķirīgs zvērs. Basu ģitārām ir tikai 4 virknes, tās ir ļoti biezas un spēlē ļoti dziļus, zemus toņus.

Šīs ģitāras ir smagas un garas (tās būvētas kā cietas tvertnes), un tām ir nepieciešama pastiprināšana, tāpat kā jebkura cita veida elektriskā ģitāra.

(Neļaujiet sevi apmānīt ar šī attēla mērogu – šī ģitāra ir aptuveni par 20% lielāka nekā divas virs tās.)

Basu ģitāras galvenokārt izmanto, lai atskaņotu vienas piezīmes melodijas, lai pavadītu citus ģitāristus.

Katram ģitāristam kaut kādā brīdī jāspēlē un jāpieder bass, jo viņi ir ļoti jautri, bet noteikti nav labākā iesācēju ģitāra. (Ja vien vienīgais un vienīgais mērķis nav būt bass spēlētājs!)

Lai būtu labi noapaļots ģitārists, jums ir jāsaprot akordi un strumming. Šī iemesla dēļ es iesaku cilvēkiem vispirms mācīties ģitāru un tad pāriet uz basu, ja viņi vēlas.

Modes industrija

Viena no Latvijas silgtākajām modelēm – Ginta Lapiņa

Varbūt, ja neseko līdz modes pasaulei, tad nebūsi dzrdējis par atpazīstamo modeli no Latvijas, kas iekarojusi pasaules zīmolu ievērību, taču, ja esi dzirdējis par modeli, tad noteikti zini par modeles panākumiem un satriecošo vienkāršību, atvērtību un godīgumu.

Sešpadsmit gadu vecumā Ginta Lapiņa nofotografējās žurnāla Teen Vogue stila lapām un jau pēc četriem gadiem, parakstot līgumu ar modeļu aģentūru Womens Management, ielēca luksusa modes nišā, piedaloties modes gigantu Proenza Schouler, Dolce&Gabbana, Vivienne Westwood, Miu Miu, Yves Saint Laurent, Carolina Herrera, Marc Jacobs, Rodarte, Bottega Veneta, Versace un citu skatēs. Bildējusies žurnālu Vogue, Harper’s Bazaar, Love, Elle, Allure, Numero, Marie Claire modes lapās un bijusi reklāmas kampaņu seja zīmoliem Miu Miu, YSL kosmētikas līnijai, Sportmax, Marc by Marc Jacobs, Celine. Viņai pasaules modeļu Top 50 izdevies ierindoties augstajā 27. vietā.

Par to, kā aizsākās modeles karjera, Ginta Lapiņa saka:

Pirms diviem gadiem sapratu – ja es nebūtu modele, tad būtu interjera dizainere. Ceļojot darba jautājumos un brīvajā laikā, Marakešā, Bali un citur fotografēju interesantus priekšmetus, telpas, istabas, sīkumus, iekārtojumu. Krāju attēlus un idejas, ko, iespējams, varēšu izmantot nākotnē. Jau kopš bērnības zināju, ka eksaktās zinātnes, matemātika, fizika un ķīmija, nav domātas man. Patika radošās jomas, absolvēju Aizkraukles pamatskolu, mācījos mākslas skolā, spēlēju volejbolu un gāju teātra pulciņā. Kad jau Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā studēju stikla dizainu un biju pārliecināta, ka savu dzīvi saistīšu ar mākslu, mani uz ielas noķēra un uzrunāja modeļu aģentūras Dandy direktors Nils Raumanis. Viņš sēdēja tajā pašā trolejbusā, kurā ar draudzenēm braucām no skolas uz Rīgas centru. Varēja redzēt, ka viņš domās aizpeld. Tas šķita dīvaini, mēs ar meitenēm pasmējāmies. Izkāpu Centrālajā stacijā, lai dotos uz mājām, uz Aizkraukli. Nils pieskrēja man klāt un teica – es nesen izveidoju modeļu aģentūru, un – nezinu, kāpēc, bet iekšējā balss lika nākt tev klāt un noskaidrot, vai neesi modele. Ja ne – varbūt gribi par tādu kļūt? Atbildēju – nē un nē. Man bija tikai piecpadsmit gadu, tāpēc iedevu mammas telefona numuru. Patiesībā lielāko lomu nospēlēja tieši vecāki. Mamma, lai gan nezināja, kas tas ir, un pirms vienpadsmit gadiem uzskatos par modeļu industriju valdīja stereotipi, teica, ka nespētu atņemt man šādu iespēju. Man paveicās, Nils Raumanis izrādījās lielisks cilvēks, kurš man palīdzēja iebīdot ārzemju modeļu aģentūrās. Nils mani atklāja martā, bet jau jūlijā ierados Ņujorkā. No Latvijas uzreiz – žvīks! – un Amerikā.

Par pašu pirmo skati modele stāsta:

Šķiet, pirmā bija zīmolam Benjamin Cho. Nezināju, kā tas būs, biju ļoti uztraukusies. Aizkulisēs visi rušinājās apkārt, skraidīja, fotografējās – riktīgs jampadracis. Pirms iziešanas uz mēles sākās drudzis, ejot trīcēja kājas. Visapkārt tumšs, spožs prožektors acīs, neko neredzi. Visu laiku domāju par to, ko cilvēki par mani domā. Viņi skatās uz mani, bet ko domā? Bet ir jāsaprot, ka viņi neskatās uz mani, bet uz drēbēm. Pagājušajā sezonā izpalīdzēju draudzenei – stilistei – un tāpat biju uztraukusies. Mazāk, bet biju. Tas gan arī palīdz, jo tad skati var vairāk izbaudīt, asinīs pieplūst adrenalīns. Īpaši, ja skan forša mūzika un patīk tas, kas uzvilkts mugurā, lieliska sajūta!

Un par pašu biznesu un tā mītiem Ginta stāsta, ka:

Trakie ir katrā biznesā. Arī modē. Pati pazīstu meiteni, kura apgalvoja, ka pārtiekot no vates. Tur neko nevar darīt, cilvēks kaut ko tādu reklamē un varbūt tiešām to arī dara. Tomēr tie ir reti gadījumi, jāatceras, ka šajā biznesā visas esam jaunas, bet jaunībā ar ātru vielmaiņu daudzmaz tievi ir visi.

Modeļu aģentūras ir kā mūsu policija, kā uzraugi. Aģentūra var konstatēt, ka esi pieņēmusies svarā, bet tikai tādēļ, lai tu pievērstu uzmanību tam, ko ēd. Katrai meitenei ir citāda uzbūve. Piemēram, mans svars ir liels un neatbilst vizuālajam izskatam un izmēram, bet mana draudzene ēd, cik grib, ir ļoti tieva un neatbilst veselīgajam ĶMI koeficentam. Protams, ir meitenes, kuras krīt galējībās un pārspīlē. Ja meitene ir bijusi normāla un pēkšņi kļūst ārkārtīgi tieva, aģentūra viņu pie darba nelaidīs, piedāvās paņemt atpūtas pauzi un savest sevi kārtībā. Modes biznesā nav tā – jo tievāks, jo labāk. Jābūt proporcionālai. Es jūtos daudz labāk, ja sportoju, ēdu un dzīvoju veselīgi.

Kā arī vērts atzīmēt, ka modele ir bijusi par “Kolas” reklāmas seju 2013. gadā. Zemāk vari redzēt, kā tad viņa tur izskatījās!

Īsumā tas arī ir pats galvenais par Latvijas panākumiem bagāto modeli Gintu Lapiņu!

Mūzika

Uzlecošā zvaigzne Arturs Gruziņš

Lielākajā daļā plašsaziņas līdzekļu redzamais Arturs ir daudz apspriests, taču, kas viņš ir, kur radies, tā arī nav skaidrs. Lai noskaidrotu pašu svarīgāko, piedāvāju izvilkumus no intervijām, kā arī mazu pārsteigumu beigās! Kāds tas ir? – Lasi tālāk.

Kad sāki muzicēt?

Pirmā pieredze bija trīs gadu vecumā, kad piedalījos dziedāšanas konkursā “Cālis 1995” Rūjienā, kur ieguvu pirmo vietu. Pēc tam dziedāju skolas korī, lai gan sākumā mani izbrāķēja. Rūjienā sākumskola un vidusskola atradās dažādās ēkās. Kora mēģinājumi notika vidusskolā, un tas man bija kas īpašs – man, mazajam ķiparam, bija iespēja dziedāt kopā ar lielajiem puišiem. Bet pats galvenais kora dzīvē bija gājiens no vienas uz skolas uz otru. Esmu arī mācījies mūzikas skolā trīs gadus, vairāk “neizvilku”. Apguvu vijoļspēli, bet man grūti gāja. Klupšanas akmens bija solfedžo, taču mācības mūzikas skolā izbeidzās cita iemesla dēļ. Reiz ceļā no skolas uz mājām vijole izkrita no futrāļa un es pārbraucu tai pāri ar savu BMX riteni. Taču bez mūzikas es nevarēju iztikt, jo man ir ļoti muzikāla ģimene. Mamma, tētis, vecāmamma ir lieli dziedātāji, vectēvs bija vijolnieks. Mamma man sāka mācīt ģitāras spēli, uzzīmēja uz lapiņas, kā jāliek pirksti uz stīgām akordiem. Pēc tam turpināju mācīties pašmācības ceļā. Vidusskolā spēlēju orķestrī tenorsaksofonu un altsaksofonu, kā arī muzicēju skolas ansamblī “Atestāts”, ko vadīja lieliskais skolotājs Kaspars Berklāvs. Sezonas sākumā bija tika liela konkurence un ģitāristiem, tādēļ nolēmu pieteikties spēlēt basģitāru. Mani paņēma un tā es muzicēju līdz 12.klasei. Pamazām arī sāku dziedāt, un man uzticēja arvien vairāk dziesmas. Savukārt mājās vienatnē, klausoties savus mīļākos izpildītājus, es mēģināju viņus atdarināt un dziedāt, cenšoties saprast, ko viņi bļauj, kā viņi to metālu dabū ārā no sevis. Bija reizes, kad nobļāvos tā, ka nevarēju parunāt kādu laiku. Man iecienītākā grupa bija un joprojām ir “Linkin Park”. Iedvesmojoties tieši no šīs grupas, neapzināti un apzināti es virzos uz savu mērķi mūzikā.

Vai ģimene Tevi mudināja kļūt par mūziķi?

Ne jā, ne nē. Viņi vienkārši atbalstīja to, ko es vēlējos darīt. Viņi dzirdēja, kā es noaurojos, bet neko sliktu neteica. Vecāki gan jautāja par dažām lietām, vai to vajadzētu darīt, piemēram, par tuneļiem ausīs un tetovējumu, ko uztaisīju sev, izmantojot parasto tinti, adatu un diegu, taču neko neaizliedza.

Kā izveidojās Tava tagadējā grupa “Refleksija”?

Grupu izveidoju kopā citiem Rūjienas čaļiem 2015.gada 18.novembrī. Datums nebija izvēlēts nejauši. Jau 9.klasē uzrakstīju dziesmu “Patriots”, kuru sen vēlējos ierakstīt studijā. Pienāca kārtējais novembris un kopīgi nolēmām beidzot to izdarīt. Dziesmu izdevām tieši 18.novembrī, ko uzskatām par grupas izveidošanas dienu.

Mēs spēlējam hārdroku. Šajā žanrā ir diezgan grūti izpausties Latvijā, jo nav liela auditorija un ir maz vietas, kur uzstāties. Tomēr ir klubi un bāri, kas dod iespēju muzicēt arī mums, piemēram “Tautas harmonijas centrs” Valmierā, “Melno Cepurīšu Balerija” Jelgavā un citi. Jaunajām grupām ir jāsāk spēlēt uz mazajām skatuvēm un jāgūst pieredze, taču nevar visu mūžu palikt šajā līmenī, jo tas nozīmē, ka nav attīstības. Viens no lielākajiem pasākumiem, kuros esam piedalījušies, ir festivāls “Summer Sound”. Tur mums bija iespēja spēlēt uz radio SWH skatuves, pateicoties uzvarai raidījuma “Priekšnams” aptaujā. Šogad arī piedalījāmies festivālā “Rockin’ Liepāja”. Manuprāt, divos gados sasniegts nav ne daudz, ne maz. Galvenais ir attīstīties, un tam ir nepieciešama skatuve. Mājās jau parasti visu var nospēlēt un nodziedāt, bet uz skatuves sāk jukt notis un balss skanēt “šķībi”. Tāpēc ir vajadzīga skatuves pieredze, lai mācītos tikt galā ar stresu. Pašlaik gan grupas darbībā ir neliela pauze, jo esmu pilnībā aizņemts “X-faktorā”.

Kas pamudināja pieteikties dalībai “X-faktorā”?

Pats nebija domājis darīt, pamudināja grupas čaļi. Vispirms ģitārists Uldis Rusmanis atsūtīja pieteikuma formu un jautāja, vai esmu jau pieteicies, bet es atbildēju, ka man nav tādu spēju un talanta, lai tur tiktu. Pēc tam pārējie grupas biedri atgādināja, ka jāpiesakās. Beidzot pieteicos un devos uz atlasi Valmierā, daudz negatavojoties. Biju plānojis dziedāt Raimonda Paula dziesmu “Rudens ogle”, taču dzirdēju, kā viena meitene pirms manis dziedāja The Cranberries dziesmu “Zombie”. Nodomāju, ka šī ir labāka. Aizgāju uz mašīnu un ātri izmēģināju, vai varu nodziedāt. To pašu dziesmu arī izpildīju televīzijā pirmajā kārtā, tikai tad jau biju vārdus kārtīgi iemācījies un labāk sagatavojies.

Taču tas, kas tevi varētu visvairāk pārsteigt ir tas, kā Arturs izskatās bez bārdas, par cik viņš līdz šim bez tās nav uztājies. Tad nu lūk, zemāk vari novērtēt, kā viņš izskatās.

Fotogrāfi

Dabas fotogrāfs Mārtiņš Plūme

Dabiskajai fotografēšanai var būt ļoti atšķirīga pieeja. Ja cilvēks ir ieinteresēts dabā dabā, tad viņa bildes būs par pārgājieniem, laivu braucieniem un citu aktīvo cilvēka darbību atspoguļošanu dabā. Tie, kas vēlas uzņemt dzīvniekus un putnus, pievēršot īpašu uzmanību personālam, pavada daudzas dienas debesīs, dodoties uz valstīm, kur dzīvnieks ir vieglāk atrodams dabā. Un ir fotogrāfi, kas interesējas par jaunu sugu atrašanu, tāpēc viņi uztver fotogrāfiju kā savākt kādu sugu, vērojot pēc iespējas vairāk dažādu sugu.

Interese par cilvēka un dabas attiecībām

Mārtiņš Plūme fotografē pārgājienus, aktīvo atpūtu. Viņa fotogrāfijas iedvesmojas daudziem savvaļas dzīvniekiem un bauda debesu zvaigznes, mazās, īgnojošās upes un tā tālāk. Fotogrāfs gūs gaili tieši pirms viņa brauciena uz Igaunijas Soma nacionālo parku, kur pašlaik ir iespējams peldēt appludinātā mežā un pagalmos. Ar savu dabisko mistiku, šī vieta katru gadu piesaista dabas atpūtniekus un fotogrāfus no visas pasaules. Martin patīk atrast jaunās vietas, un viņš šo dabas parādību vēl neesat redzējis. Soma pilsētā, netālu no Pērnavas, viņš ceļo kopā ar aktīvās atpūtas kompānijas Lusupunkts komandu un plāno pavadīt nakti zem skaidriem debesīm, laižot kokus ar šūpuļtīkli. “Es sāku fotografēšanas procesu ar pārgājieniem, laivu braucieniem, un tikpat svarīgi bija gan cilvēks, gan daba. Latvijas skaistākā daba ir novērot un sagūstīt dažādas detaļas, kas ilustrē mūsu dabas tuksnesi. Mani aizrauj jebkad Jauni atklājumi, piemēram, es biju Siguldas dabas rezervāta kapa, pie Kolkas līdz Rīgas pusē ir Melnsila upe, kur var redzēt interesantas ainavas, kas izaugušas pa upes muti. Protams, ko var būt skaistākam nekā agrā rītā Abavas ielejā starp Kandavu un Sabili, kad lauki ir pārklāti ar miglu. Mūsu zemē ir daudz lietas, kas ir mazas, bet unikālas, ko mēs varam novērot dabā, “saka Mārtiņš Plūme. “Es priecājos, ka cilvēki novērtē un iemīlas aktīvā atpūtai dabā, un dažiem tas, iespējams, ir jauna dzīvesveids,” fotogrāfa atzinīgi vērtē.

Slēpt vairākas dienas

Andris Eglītis ir biologs un fotogrāfs, kurš kopš 1985. gada ir iesaistījies dabas fotografēšanā. Tā kā jebkuram biologam bija jādokumentē, viņam bija nepieciešama kamera un parādījās pirmais spēcīgais impulss kļūt par fotogrāfu un, kā saka Andris, bioloģija nonāca otrais plāns. Jebkura fotogrāfa biologa mērķis ir sagūstīt tik daudz dzīvnieku un putnu sugu, cik iespējams, ar kukaiņiem, šo uzdevumu ir vēl grūtāk paveikt.

Biologs saka, ka vislabākos šāvienus atvasina no slēptuves: “Mežs, uz kura slēpjas, ir labi zināms, taču viens un tas pats rezultāts bieži tiek noteikts ar nejaušību. Tas tieši tā notika ar mani, kad es izveidoju slēptu putnu vērošana. Ar visām metodēm es devos uz slēptuvi, un bērnā krūmā redzēju visu laima ģimeni! Kad es izvilku šo kameru no soma, mana māte aizgāja, bet trīs lauvas neizdevās Tas bija laimīgais mežā starp Smilteni un Valku. Plēsīgie zvēri – lūši, vilki – ir biedējoši un iztukšoti un atstāj savus bērnus, ja viņi redz vīrieti, bet mežacūkas un aklu mātes ir gatavas aizsargāt. esi uzmanīgs. “Lāču fotogrāfijas Latvijā ir grūtāk īstenot. Lai gan ir novēroti lāču pēdas, un ir redzams, ka lācis bija vienā vietā, pati pati pati pati ir ļoti ekskluzīvs notikums. Tāpēc fotogrāfs ir devies uz Igauniju, kur ir pieejama īpaša slēpšanās vieta, par kuru jūs varat palikt par maksu. Lāči barojas šajā vietā, dažreiz ar plombām, kas ir mazgātas Baltijas jūras krastā, tāpēc ir lielāka garantija, ka lācis jau varēs redzēt un no debesīm uzņemt jau pirmajā naktī. Bet tas nevar būt daudzsološs, un var gadīties, ka slēpēm ir jātur vairākas naktis. Andris Eglītis ir izveidojis vairākas viņa slēptuves, piemēram, 1×1 metru bunkurus, un saka, ka pēc tam, kad slazds ir uzstādīts, ir pienācis laiks kādu laiku, līdz dzīvnieki pierod pie tā, ka slēpnis ir tur un nebaidās. “Jebkurš dzīvnieks ir interesants. Ja jums izdodas iegūt labu priekšstatu, kas man patīk un iecienīt citus, tas nav svarīgi, vai tas ir pupa vai rets putns. Protams, reti sastopamu sugu novērošana pati par sevi ir vērtība, bet es “Tas nav īpaši ieinteresēts,” atzīst fotogrāfs. Dabas fotogrāfija ir kļuvusi par diezgan populāru izklaides pasākumu daudziem cilvēkiem. Andris Eglītis pasniedz lekcijas par dabisko fotogrāfiju Digital Guru kursos un saka, ka reizēm viņš ir vērts mācīties no pašiem studentiem. Viņš arī piemin šādu izcilu mākslinieku Viesturu Klimpiņu, kura attēli un grāmatā publicētie uzkrātie materiāli ir svarīgi gan fotogrāfijā, gan zinātnes jomā. Ir arī dabas fotogrāfijas tūrisma attīstība, kas ir īpaši populāra Rietumeiropā. “Tas ir sarežģīts bizness. Fotogrāfiem ir vairākas populāras vietas, piemēram, Hornborg ezers Zviedrijā, kur jūs varat palikt speciāli veidotās slēptuvēs par maksu. Ceļojot uz Somiju, lai fotogrāfētu zivju omātus, Igaunijā ir slēpnis, kur skatīties lāči. Latvija arī cenšas ieviest šādus slēpjus, kur iet un skatīties, piemēram, vilkus. Bet, ja personai tiek lūgts maksāt, viņš vēlas maksimāli palielināt iespēju redzēt dzīvniekus pēc iespējas vairāk, kas nozīmē ka dzīvnieki ir jānogādā, lai nokļūtu šajā vietā, “saka Eglītis. Jautāja par savu mīļāko vietu Latvijā, fotogrāfs atteicās: “Ja ir laba gaisma, jūs varat uzņemt kaut ko sabruktu kūts bildes”. Nopietni runājot: “Moricsala, Tēvi, Slītere – katru reizi, kad es aizbraucu, es kaut ko saņemu. Katru gadu es cenšos doties uz Daugavas lokiem, Gaujas nacionālo parku, un es devos uz viņu slēptuvēm. Tagad nāk pavasaris. Mūsu nama apkārtne, kas dzīvo mežā 50 km attālumā no Rīgas, dzird vilki, viņiem ir nogatavināšanas laiks, drīz slēpjas kalniņi, es vēlos uzņemt liela izmēra putnu, ļoti skaistu un skaisti saliektu putnu – visbiežāk Latgalē. “

Sugu dokumentēšanai

Entomologs un kukaiņu fotogrāfs Uģis Piterāns ir Latvijas Universitātes Zooloģijas muzeja loceklis. Viņš galvenokārt nodarbojas ar fotografēšanu, lai dokumentētu sugas. Latvijā ir vairāk nekā 2500 tauriņu un 3500 vaboles sugu, no kuriem gandrīz neiespējami iemācīties, tāpēc entomologi dod priekšroku ģimenes izvēlei, kas tiks izpētīta. Uģi visvairāk interesē koksnes kokgriezumi, kuriem Latvijā ir aptuveni 120 dažādas sugas, un viņš gribētu uzņemt attēlus, kas nozīmē arī visu dzimuma pārstāvju novērošanu.

Līdz šim entomologam ir izdevies fotografēt šīs sugas 75 sugas, atstājot tās vēl retāk vai pat ļoti reti. Kukaiņu pētnieki, pētot vienu sugu grupu, var sākt izpētīt nākamo, tāpēc nekad nevar visu iemācīties un kļūt garlaicīgi. “Skolas laikā, kad es sāku interesēties par kukaiņiem, es izveidoju vaboļu kolekciju, bet, tā kā es sāku nodarbojas ar kukaiņu fotografēšanu, kolekcionējumus neinteresēja. Latvijā nav tādas sugas, kas varētu tikt apdraudētas, jo tās vēlas tāpēc, ka pasaulē ir svarīgi, ka šī kustība kļūst arvien populārāka mūsdienās – vākt fotogrāfijas, nevis pašus kukaiņus, “saka Uģis Piterāns.

Mūzika

Jorens Steinhauers – Latvijas mīļākais vācietis

Pirms diviem gadiem mūziķis Jorans Steinhauers kļuva par visvairāk runājamāko vācu valodu Latvijā, kad viņa dziesma “Paldies Latiņam”, kas bija pauze uz valsts novecojušo valūtu, kļuva par negaidītu vīrusu. Viņa grupa Aarzemnieki turpināja pārstāvēt Latviju nākamā gada Eirovīzijā, un Lielbritānijas grāmatu “The Guardian” to aprakstīja kā “starpkultūru sadarbības veidu, par kuru citi konkurenti var tikai sapņot”. Steinhauers pastāvīgi dzīvo Latvijā, un tagad ar savu jauno projektu De Jorans pirmo reizi pirmo reizi uzstājās Latvijas sociālā mediju vietnē draugiem.lv, viņš atkal ir uzmanības centrā. Steinhauers nokļuvis Deep Baltic, lai runātu par viņa unikālo Latvijas pieredzi, jaunajiem projektiem un to, ko valsts tam nozīmē.

Kādi bija jūsu sākotnējie sakari ar Latviju?

Mans pirmais savienojums faktiski bija Eirovīzijas dziesmu konkurss 2000. gadā, kad BrainStorm [Latvijas starptautiski veiksmīgākā rokgrupa; Latviešu vārds: Prāta Vētra], un es sēdēju televīzijas priekšā kopā ar ģimeni. Un man nebija ideju par Latviju vispār; tā bija pirmā reize, kad Latvija sacentās, un Eirovīzija vienmēr bija logs, caur kuru mēs redzējām dažādas Eiropas daļas. Un pirmo reizi es redzēju kaut ko par Latviju, un man ļoti patika dziesma. Tā bija dīvaina dziesma, bet aizraujoša. Un es devos uz veikalu savā dzimtajā pilsētā Vācijā un nopirka divus BrainStorm diskus, nezinot, ka pēc pieciem gadiem man būtu iespēja doties kā apmaiņas studentam uz Latviju.

Kā tas notika?

Mūsu skolā mums bija iespēja trīs nedēļas pavadīt ārzemju skolā, un daudzās vietās jau bija citas skolas Eiropā, tāpēc es beidzot devos uz Latviju. Tas bija sava veida Eiropas projekts: “Eiropas virziens”, to sauca par “Eiropas stundām”. Tāpēc es pavadīju savas maiņas nedēļas Latvijā – Talsos. Tieši tādēļ es pirmo reizi iepazinu Latviju. Un es nolēmu veikt savu sociālo gadu pēc skolas Latvijā – tajā brīdī, kad tas vēl bija obligāts Vācijā, lai pasniedzu savu valsti pēc skolas. Parasti jums bija jāiet armijā, un, ja jūs nevēlaties doties uz armiju, tā vietā jūs varētu darīt šo sociālo pakalpojumu. Es varētu doties uz ārzemēm, lai veiktu savu sociālo darbu, kamēr es to izdarīju Vācijas organizācijā. Un es darīju savu sociālo gadu Vācu Baznīcā un ielu bērnu centrā Maskačkā [Maskavas Forštate rajonā Rīgā].

Kādi bija jūsu pirmie iespaidi par Latviju?

Es atceros, kad manis valūtas maiņas partneris mani pacēla, es viņam jautāju, kāds ir viņa vārds, un viņš teica, ka tas ir Jānis. Viņam stāvēja otrais puisis, un viņš bija arī Jānis. Es domāju, “kāda ir šī valsts? Ikvienam ir tāds pats nosaukums “. Un tad es atceros, ka ceļš uz Talsiem nebija ļoti labs. Kad es ierados Talsos, ģimenes māte nevarēja ticēt, ka es ēdu gaļu. Vienīgā lieta, ko viņa saka angļu valodā, bija “ēst gaļu Joran”. Tāpēc vispirms bija grūti, bet es labojos. Es pavadīju savu pirmo Lieldienu Latvijā un pirmo reizi dabiski krāsoju olas – Vācijā mēs izmantojam ķīmiskās krāsas, lai to izdarītu, bet Latvijā jūs vienkārši ņemat sīpolu gabalus un to, ko jūs varat atrast dārzā.

Pagājušajā gadā es Čehijā pavadīju trīs nedēļas, un es biju sajūsmināts redzēt kaut ko citu. Es jutos labāk savā dzimtajā pilsētā nekā ārzemēs. Es nekad nebiju laimīgs, kur es dzīvoju, tāpēc šāda veida Eiropas apmaiņa ļāva man redzēt kaut ko citu. Tāpēc es devos uz Čehiju un Latviju, kur dzīves apstākļi bija nabadzīgāki nekā Vācijā, bet es jutu labāk.

Kādas ir jūsu atmiņas par darbu Maskačkā?

Nu, viņi bija ielu bērni, kas nenozīmē, ka viņi dzīvo uz ielām, bet viņi lielāko daļu savu laiku pavada dzīves apstākļu dēļ mājās. Kad es pirmo reizi devos uz turieni, ar to, kas sākumā bija mans nabadzīgais latvietis, es centos sazināties ar tur bērniem, un es lūdzu kādai meitenei “kā tevi sauc?” [“Kāds ir tavs vārds?”] , un tikai viena meitene vienkārši atbildēja “iet uz gaili” krievu valodā. Bērni smejoja, un pēc kāda laika viņi devās uz centra priekšnieku, sakot, ka es visu laiku lietoju sliktos krievu vārdus. Tāpēc es saņēmu papīra lapu, kurā tika uzrakstīts viss, par ko man neļāva teikt. Tā sākumā bija ļoti interesanti.

Es sāku mācīties vēl latviešu valodu; Es uzzināju krievu dziesmas, ar kurām es varētu pieslēgties, pat ja man nebūtu brīvi valoda. Es pat uzzināju dažus romiešus.

Dažreiz tas mani ļoti skumj Es gribēju spēlēt futbolu kopā ar viņiem, lai viņi pusdienās neieguva un nesmēķētu – jums bija vienpadsmit gadus veci bērni, kuri dodas. Pirms dažām nedēļām es satiku sociālo darbinieku un jautāju, kā viņi dara – viņa teica, ka daži no tiem ir labi, daži jau ir miruši – heroīns un tā tālāk.

Bet es uzzināju daudzas lietas, jo es vienmēr dzirdēju “Maskačka – tik slikti reģions” – bet es nejūtos sliktāk vai vairāk apdraudējis nekā citās Eiropas pilsētās. Pilsēta, no kuras es esmu, ir tikai 400 000 cilvēku, un jebkurā nakts laikā es jūtos neaizsargātāka nekā Maskačkā.

Lielākā daļa cilvēku Latvijā tev vislabāk zina savu mūziku, it īpaši “Paldies Latiņam”. Kāds bija stāsts par to?

Ilgi pēc manis bija Maskačka. Es biju tur no 2006. gada līdz 2007. gadam, un pēc tam es devos prom no Latvijas un pavadīju daudzus gadus ārvalstīs – Vācijā, Itālijā un Dānijā, bet 2013. gadā es atdalījos ar savu draudzeni, un es nedaudz zaudēju sevi. Es gribēju saprast, kādas ir lietas, kas šajā brīdī mani apmierināja. Es atcerējos savus laikus Latvijā, un es atcerējos, ka es vienmēr gribēju rakstīt latviešu dziesmas. Tajā laikā mans angļu draugs man jautāja: “jā, vai tu vēlētos doties uz Latviju, lai ar mani kaut ko mūzikas pavadītu?” Viņš gribēja doties uz Positivus festivālu, lai iemērktu apkārt, un es teicu: “nē nē, es vēlētos kaut ko darīt īpašu.”

Tāpēc es vienu nedēļu apsēdosies 2013. gada jūlijā un sāka rakstīt latviešu dziesmas. Es biju Brēmenē, un man bija vajadzīga palīdzība ar tekstiem, un vienīgais latviešu un vācu valodā runājošais draugs, kas bija tiešsaistē, bija Aija, kuru es zināju no 2006. gada. Tātad viņa man palīdzēja ar lyrics, laboja dažus no tiem. Kad manas mamma dzirdēja, ka es rakstīju latviešu tekstu, viņa sacīja: “Kāpēc tu neesi rakstījis par latu, jo tas drīzumā notiks” (atsaucoties uz Latvijas valūtu laikā no 1992. līdz 2014. gadam, kad to aizstāja ar eiro).

Tāpēc es sāku rakstīt “Paldies Latiņam” (“Paldies, mazie latu”). Divas nedēļas vēlāk es tikās ar Nicku – angļu puisi – Latvijā, un mēs vienkārši uzņēma vienkāršu kameru un filmējām sevi dažu dziesmu dziesmām tikai jautrībai. Dziesma par latu faktiski būtu jāatbrīvo daudz lielākā mērā, bet ražotājs, kas solīja mums ar to palīdzēt, vienkārši to nedarīja. Tātad, kad atgriezos Vācijā, es tikai domāju: tā ir ļoti laba ideja, bet, ja man nav neviena, kas to man palīdzētu, man nav pilnīgi nekādas idejas, kā to izdarīt. Līdz tam laikam bija septembra vidus, un laiks pagāja ātrāk, un es domāju, kas notiek ar dziesmu, jo drīz vien eiro nāks, un tad dziesma vairs nebūs piemērota. Tāpēc es vienkārši ievietoju dziesmu ar mani un Nick tiešsaistē. Vienīgais solis, ko esmu veicis, bija tikai dziesmas dalīšana Facebook – to ievietoja Meksikas latviešu grupās, latvieši Itālijā, latvieši visā pasaulē. Un šie cilvēki skatījās dziesmu – vienkārša versija, kurā dziedāja divi puiši kameras priekšā.

Sports

Kas jāzina par Jeļenas Ostapenko vārdu

WIMBLEDON, Anglija – kad 2017. gada franču Open čempions ceļo starptautiski, viņa nēsā pasi, kuru saka Jeļena Ostapenko. Tas pats nosaukums ir norādīts WTA klasifikācijā. “J. Ostapenko “tika iegravēts uz Coupe Suzanne Lenglen pēc viņa uzvara Roland Garros pagājušajā mēnesī.

Bet viņas ceturtdaļfinālajā spēlē Parīzē viens Latvijas fanu mēģināja sākt “Al-Yo-Na” dziedājumus, kurus pūlī apmierināja nemierīgā klusēšana.

Ostapenko, 20 gadus vecs, ieguva vārdu par sevi, uzvarot franču Open titulu – tas vienkārši bija vārds, kas atšķiras no tā, kas viņai tuvu bija.

“Es to saucu par Alonu,” teica Latvijas spēlētājs Ernests Gulbis. “Cik es zinu, visi Latvijā, viņi to sauc par Alonu.”

Dubultā identitāte var radīt neskaidrības gan mājās, gan ārzemēs.

“Gandrīz neviens nezina, ka esmu Alona – Latvijā to gandrīz visi zina, bet šeit, WTA, viņi to to nezina”, sacīja Ostapenko, kurš pirmo reizi ir ceturtajā kārtā Vimbldonā un būs pirmdien spēlē Elīna Svitolina.

Ostapenko dod priekšroku Alonai, nevis viņas juridiskajam vārdam Elena.

“Visi, kas zina, viņi mani sauc par Alonu,” sacīja Ostapenko. “Man nepatīk, kad cilvēki zvana mani Jelena, ja viņi to zina.”

Veltītie fani jau gadiem ilgi sauca viņai Alonu. Latviski, tas ir rakstīts ar cedīli zem l, bet dažreiz tiek padarīts Aliona, Aljona vai Alīna. Pēc Ostapenko pirmās Grand Slam spēles Vimbledonā 2015. gadā ventilators ieradās ar “Go Alyona” zīmi.

Anabel Medina, kurš šogad sāka trenēties Ostapenko, bija jāpielāgojas, aicinot viņu Alonu.

“Man bija pāris reizes, ka es kļūdaini saucu viņas Elenu, un viņa gribēja pagriezties un sacīt:” Nenaidiet man elenu! “” Mediņa teica, smejoties.

Ostaņenko un viņas māte Jelena Jakovļeva saka, ka ģimenes vēlamais vārds “Alona”, kas ir etniski ukraiņu vārds, nebija juridiski iespēja rakstīt uz dokumentiem, jo tā netika parādīta latviešu vārdu kalendārā.

“Jo, kad vecāki mani sauca par Alonu, viņi to nevarēja pierakstīt kā pāri kā Alona,” sacīja Ostapenko. “Latvijas valodā nav šāda nosaukuma. Man vajadzēja būt latviešu vārdam, kaut kas sarakstā. Tātad viņi nevarēja mani uzlikt kā Alonu, tāpēc viņi nolika mani kā Jelena, jo tas ir līdzīgs vārds. “

Lai gan daudzās valstīs ir bērnu nosaukumu likumi, kas ierobežo bērna vārdus, latviešu eksperti nevarēja pamatot Ostaņenko pamatojumu. Latviešu kalendārs, uz kuru atsaucas Ostapenko, tiek izmantots vārda dienu svinēšanai. Katrai gada dienai ir saistīti vārdi, un cilvēki ar šiem vārdiem tiek godināti kā viņu dzimšanas dienās. Tomēr kalendārs nav domāts, lai ierobežotu vārdu derīgumu.

“Nav juridisku ierobežojumu, kas ir vai ir bijis spēkā, lai nepieļautu nosaukuma” Alona “izmantošanu juridiskajos dokumentos,” sacīja Latvijas Valsts valodas centra Terminoloģijas un juridiskā tulkošanas departamenta Kārlis Bitenieks.

Latvijas institūta Paula Pralina arī teica, ka nebūtu nekādu ierobežojumu Ostapenko nosaukumam “Alona”, piebilstot, ka bija iespējams, ka valsts birojā bija pārpratums, kad viņas vārds tika reģistrēts.

“Vārda dienas kalendārs ir domāts tikai, lai norādītu, kurā dienā jums vajadzētu svinēt savu vārda dienu, nevis kā ceļvedi par to, kādus vārdus jums drīkst dot jūsu bērnam,” teica Pralina. “Kopumā latvieši viņu bērnus sauc par savām vēlmēm. Daži dodas uz tradicionālajiem nosaukumiem, daži izgudroja pilnīgi jaunus. “

Pievienojot neskaidrībām, Jelenai nav arī tradicionālā vārda dienas kalendāra. Gan Jelena un Alona parādās tikai paplašinātajā versijā, kas saistīta ar 18. augustu. Pēc Ostapenko triumfa Parīzē kalendārs var mainīties.

“Pēc tam, kad viņa ir Rolanda Garrosa uzvarētāja, mūsu Latvijas valdība vēlas iekļaut latviešu kalendārā nosaukumu Alona,” sacīja Jakovļeva, lepni sāka.

Pralina apstiprināja, ka vārds tika nominēts iekļaušanai tradicionālajā vārda dienu kalendārā un teica, ka Latvijas Valsts valodas centrs nākamā gada sanāksmē pieņems lēmumu par priekšlikumu.

Ostapenko žurnālā “Alona” sauca par “Alonu”, kas vismazāk atgriežas pie rakstiem, kuri dokumentē savu brīnišķīgo talantu 2011. gada 14. gadu vecumā.

Rolands Norietis, kas bija vienīgais latviešu žurnālists, kurš bija atvērts franču atvērtam, līdz Ostapenko ieradās gala beigās, teica, ka viņš saucas par savu Alonu savā pārklājumā, lai ievērotu izveidoto precedentu, atzīstot zināmu divdomību par praksi.

“Es to daru, jo citi pirms manis sāka to darīt,” Norietis teica. “Bet parasti jums vajadzētu palikt pie oficiālā vārda, vai tu nedomā?”

Ostapenko, kas teica, ka viņai patīk dzirdēt vai nu vārdu, kas skanēja no stendiem, teica, ka tagad ir par vēlu mainīt savu juridisko vārdu.

“Es domāju par to mainīt, bet tagad visi mani zina kā Jelenu, tāpēc tas ir nedaudz grūti,” viņa teica. “Cilvēki domā, ka ir vēl viens spēlētājs ar citu nosaukumu.”