Mūziķi

Uzlecošā zvaigzne Arturs Gruziņš

Lielākajā daļā plašsaziņas līdzekļu redzamais Arturs ir daudz apspriests, taču, kas viņš ir, kur radies, tā arī nav skaidrs. Lai noskaidrotu pašu svarīgāko, piedāvāju izvilkumus no intervijām, kā arī mazu pārsteigumu beigās! Kāds tas ir? – Lasi tālāk.

Kad sāki muzicēt?

Pirmā pieredze bija trīs gadu vecumā, kad piedalījos dziedāšanas konkursā “Cālis 1995” Rūjienā, kur ieguvu pirmo vietu. Pēc tam dziedāju skolas korī, lai gan sākumā mani izbrāķēja. Rūjienā sākumskola un vidusskola atradās dažādās ēkās. Kora mēģinājumi notika vidusskolā, un tas man bija kas īpašs – man, mazajam ķiparam, bija iespēja dziedāt kopā ar lielajiem puišiem. Bet pats galvenais kora dzīvē bija gājiens no vienas uz skolas uz otru. Esmu arī mācījies mūzikas skolā trīs gadus, vairāk “neizvilku”. Apguvu vijoļspēli, bet man grūti gāja. Klupšanas akmens bija solfedžo, taču mācības mūzikas skolā izbeidzās cita iemesla dēļ. Reiz ceļā no skolas uz mājām vijole izkrita no futrāļa un es pārbraucu tai pāri ar savu BMX riteni. Taču bez mūzikas es nevarēju iztikt, jo man ir ļoti muzikāla ģimene. Mamma, tētis, vecāmamma ir lieli dziedātāji, vectēvs bija vijolnieks. Mamma man sāka mācīt ģitāras spēli, uzzīmēja uz lapiņas, kā jāliek pirksti uz stīgām akordiem. Pēc tam turpināju mācīties pašmācības ceļā. Vidusskolā spēlēju orķestrī tenorsaksofonu un altsaksofonu, kā arī muzicēju skolas ansamblī “Atestāts”, ko vadīja lieliskais skolotājs Kaspars Berklāvs. Sezonas sākumā bija tika liela konkurence un ģitāristiem, tādēļ nolēmu pieteikties spēlēt basģitāru. Mani paņēma un tā es muzicēju līdz 12.klasei. Pamazām arī sāku dziedāt, un man uzticēja arvien vairāk dziesmas. Savukārt mājās vienatnē, klausoties savus mīļākos izpildītājus, es mēģināju viņus atdarināt un dziedāt, cenšoties saprast, ko viņi bļauj, kā viņi to metālu dabū ārā no sevis. Bija reizes, kad nobļāvos tā, ka nevarēju parunāt kādu laiku. Man iecienītākā grupa bija un joprojām ir “Linkin Park”. Iedvesmojoties tieši no šīs grupas, neapzināti un apzināti es virzos uz savu mērķi mūzikā.

Vai ģimene Tevi mudināja kļūt par mūziķi?

Ne jā, ne nē. Viņi vienkārši atbalstīja to, ko es vēlējos darīt. Viņi dzirdēja, kā es noaurojos, bet neko sliktu neteica. Vecāki gan jautāja par dažām lietām, vai to vajadzētu darīt, piemēram, par tuneļiem ausīs un tetovējumu, ko uztaisīju sev, izmantojot parasto tinti, adatu un diegu, taču neko neaizliedza.

Kā izveidojās Tava tagadējā grupa “Refleksija”?

Grupu izveidoju kopā citiem Rūjienas čaļiem 2015.gada 18.novembrī. Datums nebija izvēlēts nejauši. Jau 9.klasē uzrakstīju dziesmu “Patriots”, kuru sen vēlējos ierakstīt studijā. Pienāca kārtējais novembris un kopīgi nolēmām beidzot to izdarīt. Dziesmu izdevām tieši 18.novembrī, ko uzskatām par grupas izveidošanas dienu.

Mēs spēlējam hārdroku. Šajā žanrā ir diezgan grūti izpausties Latvijā, jo nav liela auditorija un ir maz vietas, kur uzstāties. Tomēr ir klubi un bāri, kas dod iespēju muzicēt arī mums, piemēram “Tautas harmonijas centrs” Valmierā, “Melno Cepurīšu Balerija” Jelgavā un citi. Jaunajām grupām ir jāsāk spēlēt uz mazajām skatuvēm un jāgūst pieredze, taču nevar visu mūžu palikt šajā līmenī, jo tas nozīmē, ka nav attīstības. Viens no lielākajiem pasākumiem, kuros esam piedalījušies, ir festivāls “Summer Sound”. Tur mums bija iespēja spēlēt uz radio SWH skatuves, pateicoties uzvarai raidījuma “Priekšnams” aptaujā. Šogad arī piedalījāmies festivālā “Rockin’ Liepāja”. Manuprāt, divos gados sasniegts nav ne daudz, ne maz. Galvenais ir attīstīties, un tam ir nepieciešama skatuve. Mājās jau parasti visu var nospēlēt un nodziedāt, bet uz skatuves sāk jukt notis un balss skanēt “šķībi”. Tāpēc ir vajadzīga skatuves pieredze, lai mācītos tikt galā ar stresu. Pašlaik gan grupas darbībā ir neliela pauze, jo esmu pilnībā aizņemts “X-faktorā”.

Kas pamudināja pieteikties dalībai “X-faktorā”?

Pats nebija domājis darīt, pamudināja grupas čaļi. Vispirms ģitārists Uldis Rusmanis atsūtīja pieteikuma formu un jautāja, vai esmu jau pieteicies, bet es atbildēju, ka man nav tādu spēju un talanta, lai tur tiktu. Pēc tam pārējie grupas biedri atgādināja, ka jāpiesakās. Beidzot pieteicos un devos uz atlasi Valmierā, daudz negatavojoties. Biju plānojis dziedāt Raimonda Paula dziesmu “Rudens ogle”, taču dzirdēju, kā viena meitene pirms manis dziedāja The Cranberries dziesmu “Zombie”. Nodomāju, ka šī ir labāka. Aizgāju uz mašīnu un ātri izmēģināju, vai varu nodziedāt. To pašu dziesmu arī izpildīju televīzijā pirmajā kārtā, tikai tad jau biju vārdus kārtīgi iemācījies un labāk sagatavojies.

Taču tas, kas tevi varētu visvairāk pārsteigt ir tas, kā Arturs izskatās bez bārdas, par cik viņš līdz šim bez tās nav uztājies. Tad nu lūk, zemāk vari novērtēt, kā viņš izskatās.

Mūziķi

Jorens Steinhauers – Latvijas mīļākais vācietis

Pirms diviem gadiem mūziķis Jorans Steinhauers kļuva par visvairāk runājamāko vācu valodu Latvijā, kad viņa dziesma “Paldies Latiņam”, kas bija pauze uz valsts novecojušo valūtu, kļuva par negaidītu vīrusu. Viņa grupa Aarzemnieki turpināja pārstāvēt Latviju nākamā gada Eirovīzijā, un Lielbritānijas grāmatu “The Guardian” to aprakstīja kā “starpkultūru sadarbības veidu, par kuru citi konkurenti var tikai sapņot”. Steinhauers pastāvīgi dzīvo Latvijā, un tagad ar savu jauno projektu De Jorans pirmo reizi pirmo reizi uzstājās Latvijas sociālā mediju vietnē draugiem.lv, viņš atkal ir uzmanības centrā. Steinhauers nokļuvis Deep Baltic, lai runātu par viņa unikālo Latvijas pieredzi, jaunajiem projektiem un to, ko valsts tam nozīmē.

Kādi bija jūsu sākotnējie sakari ar Latviju?

Mans pirmais savienojums faktiski bija Eirovīzijas dziesmu konkurss 2000. gadā, kad BrainStorm [Latvijas starptautiski veiksmīgākā rokgrupa; Latviešu vārds: Prāta Vētra], un es sēdēju televīzijas priekšā kopā ar ģimeni. Un man nebija ideju par Latviju vispār; tā bija pirmā reize, kad Latvija sacentās, un Eirovīzija vienmēr bija logs, caur kuru mēs redzējām dažādas Eiropas daļas. Un pirmo reizi es redzēju kaut ko par Latviju, un man ļoti patika dziesma. Tā bija dīvaina dziesma, bet aizraujoša. Un es devos uz veikalu savā dzimtajā pilsētā Vācijā un nopirka divus BrainStorm diskus, nezinot, ka pēc pieciem gadiem man būtu iespēja doties kā apmaiņas studentam uz Latviju.

Kā tas notika?

Mūsu skolā mums bija iespēja trīs nedēļas pavadīt ārzemju skolā, un daudzās vietās jau bija citas skolas Eiropā, tāpēc es beidzot devos uz Latviju. Tas bija sava veida Eiropas projekts: “Eiropas virziens”, to sauca par “Eiropas stundām”. Tāpēc es pavadīju savas maiņas nedēļas Latvijā – Talsos. Tieši tādēļ es pirmo reizi iepazinu Latviju. Un es nolēmu veikt savu sociālo gadu pēc skolas Latvijā – tajā brīdī, kad tas vēl bija obligāts Vācijā, lai pasniedzu savu valsti pēc skolas. Parasti jums bija jāiet armijā, un, ja jūs nevēlaties doties uz armiju, tā vietā jūs varētu darīt šo sociālo pakalpojumu. Es varētu doties uz ārzemēm, lai veiktu savu sociālo darbu, kamēr es to izdarīju Vācijas organizācijā. Un es darīju savu sociālo gadu Vācu Baznīcā un ielu bērnu centrā Maskačkā [Maskavas Forštate rajonā Rīgā].

Kādi bija jūsu pirmie iespaidi par Latviju?

Es atceros, kad manis valūtas maiņas partneris mani pacēla, es viņam jautāju, kāds ir viņa vārds, un viņš teica, ka tas ir Jānis. Viņam stāvēja otrais puisis, un viņš bija arī Jānis. Es domāju, “kāda ir šī valsts? Ikvienam ir tāds pats nosaukums “. Un tad es atceros, ka ceļš uz Talsiem nebija ļoti labs. Kad es ierados Talsos, ģimenes māte nevarēja ticēt, ka es ēdu gaļu. Vienīgā lieta, ko viņa saka angļu valodā, bija “ēst gaļu Joran”. Tāpēc vispirms bija grūti, bet es labojos. Es pavadīju savu pirmo Lieldienu Latvijā un pirmo reizi dabiski krāsoju olas – Vācijā mēs izmantojam ķīmiskās krāsas, lai to izdarītu, bet Latvijā jūs vienkārši ņemat sīpolu gabalus un to, ko jūs varat atrast dārzā.

Pagājušajā gadā es Čehijā pavadīju trīs nedēļas, un es biju sajūsmināts redzēt kaut ko citu. Es jutos labāk savā dzimtajā pilsētā nekā ārzemēs. Es nekad nebiju laimīgs, kur es dzīvoju, tāpēc šāda veida Eiropas apmaiņa ļāva man redzēt kaut ko citu. Tāpēc es devos uz Čehiju un Latviju, kur dzīves apstākļi bija nabadzīgāki nekā Vācijā, bet es jutu labāk.

Kādas ir jūsu atmiņas par darbu Maskačkā?

Nu, viņi bija ielu bērni, kas nenozīmē, ka viņi dzīvo uz ielām, bet viņi lielāko daļu savu laiku pavada dzīves apstākļu dēļ mājās. Kad es pirmo reizi devos uz turieni, ar to, kas sākumā bija mans nabadzīgais latvietis, es centos sazināties ar tur bērniem, un es lūdzu kādai meitenei “kā tevi sauc?” [“Kāds ir tavs vārds?”] , un tikai viena meitene vienkārši atbildēja “iet uz gaili” krievu valodā. Bērni smejoja, un pēc kāda laika viņi devās uz centra priekšnieku, sakot, ka es visu laiku lietoju sliktos krievu vārdus. Tāpēc es saņēmu papīra lapu, kurā tika uzrakstīts viss, par ko man neļāva teikt. Tā sākumā bija ļoti interesanti.

Es sāku mācīties vēl latviešu valodu; Es uzzināju krievu dziesmas, ar kurām es varētu pieslēgties, pat ja man nebūtu brīvi valoda. Es pat uzzināju dažus romiešus.

Dažreiz tas mani ļoti skumj Es gribēju spēlēt futbolu kopā ar viņiem, lai viņi pusdienās neieguva un nesmēķētu – jums bija vienpadsmit gadus veci bērni, kuri dodas. Pirms dažām nedēļām es satiku sociālo darbinieku un jautāju, kā viņi dara – viņa teica, ka daži no tiem ir labi, daži jau ir miruši – heroīns un tā tālāk.

Bet es uzzināju daudzas lietas, jo es vienmēr dzirdēju “Maskačka – tik slikti reģions” – bet es nejūtos sliktāk vai vairāk apdraudējis nekā citās Eiropas pilsētās. Pilsēta, no kuras es esmu, ir tikai 400 000 cilvēku, un jebkurā nakts laikā es jūtos neaizsargātāka nekā Maskačkā.

Lielākā daļa cilvēku Latvijā tev vislabāk zina savu mūziku, it īpaši “Paldies Latiņam”. Kāds bija stāsts par to?

Ilgi pēc manis bija Maskačka. Es biju tur no 2006. gada līdz 2007. gadam, un pēc tam es devos prom no Latvijas un pavadīju daudzus gadus ārvalstīs – Vācijā, Itālijā un Dānijā, bet 2013. gadā es atdalījos ar savu draudzeni, un es nedaudz zaudēju sevi. Es gribēju saprast, kādas ir lietas, kas šajā brīdī mani apmierināja. Es atcerējos savus laikus Latvijā, un es atcerējos, ka es vienmēr gribēju rakstīt latviešu dziesmas. Tajā laikā mans angļu draugs man jautāja: “jā, vai tu vēlētos doties uz Latviju, lai ar mani kaut ko mūzikas pavadītu?” Viņš gribēja doties uz Positivus festivālu, lai iemērktu apkārt, un es teicu: “nē nē, es vēlētos kaut ko darīt īpašu.”

Tāpēc es vienu nedēļu apsēdosies 2013. gada jūlijā un sāka rakstīt latviešu dziesmas. Es biju Brēmenē, un man bija vajadzīga palīdzība ar tekstiem, un vienīgais latviešu un vācu valodā runājošais draugs, kas bija tiešsaistē, bija Aija, kuru es zināju no 2006. gada. Tātad viņa man palīdzēja ar lyrics, laboja dažus no tiem. Kad manas mamma dzirdēja, ka es rakstīju latviešu tekstu, viņa sacīja: “Kāpēc tu neesi rakstījis par latu, jo tas drīzumā notiks” (atsaucoties uz Latvijas valūtu laikā no 1992. līdz 2014. gadam, kad to aizstāja ar eiro).

Tāpēc es sāku rakstīt “Paldies Latiņam” (“Paldies, mazie latu”). Divas nedēļas vēlāk es tikās ar Nicku – angļu puisi – Latvijā, un mēs vienkārši uzņēma vienkāršu kameru un filmējām sevi dažu dziesmu dziesmām tikai jautrībai. Dziesma par latu faktiski būtu jāatbrīvo daudz lielākā mērā, bet ražotājs, kas solīja mums ar to palīdzēt, vienkārši to nedarīja. Tātad, kad atgriezos Vācijā, es tikai domāju: tā ir ļoti laba ideja, bet, ja man nav neviena, kas to man palīdzētu, man nav pilnīgi nekādas idejas, kā to izdarīt. Līdz tam laikam bija septembra vidus, un laiks pagāja ātrāk, un es domāju, kas notiek ar dziesmu, jo drīz vien eiro nāks, un tad dziesma vairs nebūs piemērota. Tāpēc es vienkārši ievietoju dziesmu ar mani un Nick tiešsaistē. Vienīgais solis, ko esmu veicis, bija tikai dziesmas dalīšana Facebook – to ievietoja Meksikas latviešu grupās, latvieši Itālijā, latvieši visā pasaulē. Un šie cilvēki skatījās dziesmu – vienkārša versija, kurā dziedāja divi puiši kameras priekšā.